Bībele, visā tās kopumā un atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds. Luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā nedrīkst ieviest neko kā nepieciešamu ticībai un dzīvei, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā. 

Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, saskaņā ar kuru jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu autoritāti, bet ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu šādu uzdevumu. (Ps 119:105; Mt 5:18; Jņ 10:35; 2Tim 3:15-17) Jebkuru paaugstināšanos pāri Svēto Rakstu autoritātei luteriskās ticības apliecības sauc par antikrista valstības izpausmi (sk. Luteriskās ticības apliecības).

Romas katoļu baznīca un Austrumu pareizticīgā baznīca neatzīst un nosoda uzskatu, ka Svētie Raksti ir vienīgais mācības avots un norma. Romas katoļu baznīcas oficiālajā mācībā līdzās Rakstiem kā vienlīdz autoritatīva tiek pasludināta arī Baznīcas tradīcija un pāvesta nemaldīgā autoritāte, kad viņš sava amata pilnvarā (ex cathedra) ievieš baznīcā jaunas mācības. Arī Austrumu pareizticīgā baznīca līdzās Rakstiem kā vienlīdz autoritatīvu mācības avotu atzīst tradīciju.

Luteriskā mācība par galveno Rakstu skaidrošanas principu atzīst to, ka Raksti skaidro paši sevi. Tas nozīmē, ka mums nesaprotamās Rakstu vietas ir jāskaidro, pamatojoties tajās Rakstu vietās, kas skaidri un saprotami māca par to pašu mācības jautājumu.

^{_{/resurss; www.lelb.lv/}}